Vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērni šai pasaulē nāk, lai mums, pieaugušajiem, kaut ko iemācītu. Turklāt tas attiecināms ne tikai uz dažādām filozofiskām gudrībām, bet arī uz gluži praktiskām lietām – prasmēm un iemaņām, kuras viņu vecākiem nekad nav bijusi nepieciešamība vai vēlme apgūt. Tieši tā es, būdama vairāk nekā 30 gadus veca, izlēmu iemācīties braukt ar velosipēdu.

Lai gan nereti tiek uzskatīts, ka ar riteni jau nu māk braukt katrs, man šis pārvietošanās līdzeklis nekad nav bijis aktuāls. Bērnībā ne man, ne maniem vecākiem velosipēda nebija, savukārt vēlāk par šo braucamrīku nekad neesmu izjutusi interesi. Jāatzīst, ka tāpat nemāku arī slidot vai braukt ar skrituļslidām. 18 gadu vecumā es nokārtoju autovadītāja tiesības un kopš tā laika priekšroku vienmēr esmu devusi komfortam, pārvietojoties ar transportlīdzekli uz četriem riteņiem.

Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad par velosipēdiem aktīvi sāka interesēties mans sešus gadus vecais dēlēns. Ik reizi, kad pastaigas laikā mums garām pabrauca kāds riteņbraucējs, viņš aizbraucēju pavadīja ar patiesu sajūsmu, cenzdamies šim ievērojamajam notikumam pievērst arī manu uzmanību, savukārt, spēlējoties tuvējā rotaļlaukumā, visa viņa uzmanība bija pievērsta tikai tiem vienaudžiem, kuriem līdzi bija dažāda veida bērnu velosipēdi – divriteņi un trīsriteņi. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš ieminējās, ka arī pats vēlētos velosipēdu. Vienīgā nelaime – es ne tikai ar to nemācēju braukt un līdz ar to nevarēju viņam šo prasmi ierādīt, bet arī neko nezināju par bērnu velosipēdiem. Man nebija ne jausmas, kāds divritenis viņam būtu piemērots.

Tomēr nolēmu, ka bērna kaismīgā vēlme jāpiepilda. Tā kā mūsu pilsētā nebija specializētā velo veikala, loģisks šķita lēmums kāroto braucamrīku iegādāties internetā. Esmu īpaši pateicīga velosipēdu interneta veikala Bikko konsultantam – aptverot manu nezināšanu, viņš man gari un plaši izskaidroja visu par plašo bērnu riteņu sortimentu, atbildēja uz maniem muļķīgajiem jautājumiem un sniedza padomus, kā labāk apmācīt mazo braukšanā. Pateicoties viņam, mēs izraudzījāmies dēla vecumam un augumam piemērotu modeli, ko saviem spēkiem man noteikti nebūtu izdevies paveikt. Turpat iegādājos arī ķiveri un ceļgalu sargus – mācoties noturēt līdzsvaru uz velosipēda, zilumi, sasitumi un nobrāzumi ir neizbēgama parādība.

Izrādās, ka satraukumam nav bijis pamata. Apmācīt dēlu labprāt pieteicās viņa drauga tētis – jauks cilvēks, kas pats ikdienā pārvietojas ar divriteni. Lai gan iesākumā gāja visādi, drīz vien puika jau samērā braši spēja noturēt līdzsvaru un mīties uz priekšu, un divriteni vairs nevajadzēja pieturēt kādam pieaugušajiem. Biju noraizējusies, ka izlaidām savlaicīgu apmācību, izmantojot skrejriteni vai velosipēdu ar palīgritentiņiem, tomēr, kā izrādās, dēls tīri labi tika galā un visu apguva ne mazāk veikli kā citi viņa vienaudži.

Nu jau pagājis labs laiks, un, dēla mudināta, esmu nolēmusi, ka iemācīties braukt ar velosipēdu beidzot vajadzētu arī man. Ik pa laikam pētu dažādas pamācības internetā un jau esmu nolūkojusi sev piemērotu divriteni jau pārbaudītajā interneta veikalā. Ar nepacietību gaidu brīdi, kad varēsim doties izbraukumā abi kopā ar dēlu.